bieži, mūsu dzīvēs, mēs saskaramies ar traģiskām ziņām, uzzinot par pēkšņām un dzīvībai bīstamām salimšanām gan savā dzīvē, gan savu tuvāko cilvēku dzīvē.
tieši ar šādu gadījumu, es pati saskāros nesen - notikumi strauji attīstījās tieši pirms Ziemassvētkiem.
laikā, kad tika plānota mūsu kāzu ceremonija. kāzas “pa kluso”, lai Ziemassvētkos jau runātu par notikumiem, kuri mūs strauji ved uz lielākām dzīves pārmaiņām.
manuprāt, lielākoties, cilvēkiem, saskaroties ar smagām diagnozēm, cilvēks zaudē veselo saprātu, viņu pārņem bailes, tāpēc visa atbildība tiek atdota ārstu rokās, kādam citam, tādejādi, aizmirstot pašam par saviem spēkiem, lai censtos labot sevis paša radīto situāciju.
tikai dažos gadījumos, cilvēks uzdrošinās pasktatīties uz savu situāciju reālistiski, no malas un sāk meklēt savu cēloņu/seku sakarības, kas ir novedušas pie šādas situācijas.
uzņemties atbildību par savu dzīvi, nevis atdot to citu rokās. ārstu, radinieku, kādas sistēmas, kura tagad glābs un žēlos. jo katram cēlonim ir sekas un tu pats esi iedarbinājis savu slimību, kas tevi tagad grauž no iekšienes.
par laimi, tas ir tas, ko sākām darīt mēs, tāpēc es vēlos dalīties ar to, iespējams, tas kādam noderēs.
un mēs varam būt kā piemērs, kurš var pamudināt tevi, lai tu uzņemtos lielāku atbildību par savas dzīves notikumiem, kurus pats vien esi izraisījis.
Ziemassvētku vēsts
tieši dienu pirms mūsu kāzām, mans topošais vīrs, mājās pārnāca ar ziņu, kas bija kā milzīgs cunami vilnis, kurš negaidot pāršļāca pār mūsu galvām.
pēc pēdējo nedēļu ārstu apmeklējumiem, ārstu verdikts - urīnpūšļa vēzis.
medicīnā, tas nozīmē, ka 99.9% tas ir ļaundabīgs.
absolūti negaidīts pavērsiens, absolūti nepareizajā laikā.
nakti pavadījām sarunās, par un ap, jaunajiem apstākļiem, ar kuriem mums nāksies saskarties, turpmāko nedēļu laikā. operācija, pēc operācijas laiks, turpmākā ārstēšana un tas viss, 2019.gadu sākot.
cūkas gads, es to gribētu saukt par gadu, kad vajag tik smagi strādāt un rakt!
gribu teikt, ka godam izturēju pirmo triecienvilni, jo nekritu panikā. jā, es arī neraudāju, jo priekš manis, mēs abi divi bijām smaga ceļa priekšā, pa kuru būs jāiet un es skaidri zināju, ka šo ceļu var noiet.
par cik, es pati savā dzīvē esmu saskārusies ar “neārstējamu diagnozi”, tad priekš manis, šī bija iespēja, izmantot savas zināšanas, kā rīkoties, saskaroties ar faktu, kad ārsts tev paziņo par neārstējamu diagnozi, kas izņem pamatu zem kājām.
šajā gadījumā, tas bija divtik grūti, jo pats vārds “vēzis” rada smagu un nospiedošu auru un, ja runa ir par tik tuvu cilvēku, ar kuru tūlīt, plānots iet priecīgs ceļš.
es vīram jautāju, kā viņš reaģē un vai nejūtas kaut kā apdalīts, jo nekritu panikā un neraudāju, uz ko saņēmu atbildi, ka viņš, attiecībā pret mani pie tā jau esot pieradis un atzina, ka emocionāli viņam būtu grūtāk, ja blakus viņa pārdzīvojumiem (un es pieļauju, ka viņa sirds smagi raudāja) viņš redzētu mani pārdzīvojam, kas ļautu mums tikai noslīkt lielo krokodilu asarās.
kāzas notika un tikai pēc tām, mēs varējām vēl vairāk novērtēt to, ka ieplānojām baltas un pieticīgas, jo lielus ļaužu pūļus un smaidīgas bildes mēs, gluži vienkārši, nepavilktu.
sākās pārmaiņu ceļš!
šādās situācijās ir būtiski, lai apkārtējie cilvēki ir atbalstoši, nevis noraidoši vai panikā krītoši.
man ir paveicies, ka man apkārt ir cilvēki, kuri skatās uz lietām caur adatas aci un spēj saskatīt jaunas iespējas. tas dod papildus stimulu iet šo ceļu, caur adatas aci, jo tas ir smags darbs ar sevi.
tas ir pilnīgs sevis restars.
satiekot savu draudzeni, kurai pavēstīju par jaunumiem, pirmie vārdi, ko viņa teica:
“lieliski! tātad viņa dvēsele, beidzot, ir gatava strādāt!”
tas nozīmē, ka cilvēks, jeb viņa dvēsele, kura ir izvēlējusies šo pieredzi, beidzot, ir sasniegusi to apziņas stāvokli, kurā saprot, ka tai vairs nav nepieciešams uzkrāt savus atkritumus, bet ir pienācis laiks, lai tos apzinātu, pārstrādātu un izmestu laukā.
man rokās viņa iedeva vairākas grāmatas, kurās ir aprakstītas metodes, kas ir alternatīvas, tradicionālajai rietumu medicīnai. un, mums bija vēl viens cilvēks, kurš ticēja, ka šī diagnoze ir tikai sākums.
rīcības plāns
pirmais, ko vajadzēja iemācīties - pieņemt paniskās bailes, kuras ģenerēja prāts, baidoties no nāves, lai gan vēl nekas nebija beidzies, jo, tikai spējot saprast, kā šādās situācijās strādā prāts un iemācīties to kontrolēt, varēja palīdzēt spert nākamos soļus, kas varētu attīstīt jaunas iespējas kā risināt esošo situāciju.
lai to veicinātu, mēs lasījām grāmatas, kurās , varēja iepazīt citādākus viedokļus un metodes, kuras palīdzētu atrast cēloņus kādām rīcību sekām.
nākamais solis - koriģējām ikdienas uzturu, kurš tā jau ir veselīgs, tomēr mums patika grēkot un pieļaut vairākas, veselībai nedraudzīgas atkāpes. turpmāk tika izslēgti saldumi, gaļa (pavisam!), vēl vairāk dārzeņu. rītu sākām ar vairākām glāzēm silta citronūdens, kam pievienoju klāt čut čut kurkumas, čilli piparus un kanēli. pateicīgi bija tas, ka bija svētku brīvdienas, tāpēc varējām koncentrēties uz jaunā dzīvesveida ieviešanu savā ikdienā, kas arī ir viens no smagākajiem posmiem, jo jāiemācās pieņemt jaunos paradumus, reizē, kontrolējot sevi nenoiet no jaunā ceļa.
vīrs daudz meditēja un pārdomāja, kuri ir tie cēloņi, kuri radījuši tik nepatīkamas sekas, kas ir nākamais cietais rieksts, jo jārakājas pašam pa saviem radītajiem atkritumiem, kurus parasti, cilvēki apzināti aizmirst, jo tie nav patīkami, bieži par tiem ir kauns. tās ir zemas frekvences enerģijas, kuras ap sevi rada nelabvēlīgu vidi. tie ir pārdzīvojumi, aizvainojumi, dusmas un vēl daudzas citas postošas emocijas.
mūsu filozofija
mēs jau dzīvojam, domājot, ka jebkura neizstrādāta emocija vai jūtu saspīlējums var rezultēties slimībā. noliekot neizspaustas jūtas nepabeigto darbu kaudzītē, tās atstāj nospiedumus cilvēka ķermenī. lai no slimības atbrīvotos, šie enerģētiskie saspīlējumi ir jāizstrādā. pirmkārt, tie ir jāapzinās – jāatrod. jāatgriežas tajā situācijā, pagātnē, kad tas ir noticis. jāsaprot, kāpēc tas ir noticis, jāsatiekas “aci pret aci“ (pietiek ar to, ka tas notiek tavā galvā, domās) ar iesaistītajām personām, kuras ir sāpinājušas tevi vai tu pats, esi tās sāpinājis. jāpieņem, ka ir bijuši apstākļi, kuri ir veicinājuši postošas emocijas – dusmas, naidu, aizvainojumu, kaunu. jāpaskatās uz šo situāciju no malas un tā jāpieņem. domās, no sirds atvainojies iesasitītajām personām un piedod gan sev, gan tam otram.
tas ir emocionāli smags darbs ar sevi. ikvienam ir jāiemācās uzņemties atbildība par to, kas “iekšpusē” notiek ar viņu pašu, jo katrs no mums rada savu mikrovidi, kurā ir iesaistīti arī citi cilvēki.
ir pieejami avoti, kuros ir skaidrojumi, kādi ir cēloņi, kuri ietekmē konkrētas cilvēka ķermeņa daļas un izraisa konkrētas diagnozes.
es gan uzskatu, ka katrs to interpretēs pa savam. tas ir atkarīgs no katra cilvēka apziņas stāvokļa, kā viņš skatās uz pasauli. ja cilvēks saskaras ar veselības problēmām, tad es domāju, ka tas ir Augstāko spēku pirksts. tādā veidā Augstākie spēki sniedz cilvēkam instrumentus, lai tas labāk izprastu notiekošo savā mikrovidē un spētu integrēt savu mikrovidi lielajā makrovidē, jo viss ir viens.
par to jau būs jārsaksta cits, atsevišķs stāsts.
pagāja 33 dienas
bija pārciests triecienvilnis un noticis restarts.
jaunu paradumu ieviešanai bija ļoti pozitīvas sekas.
mans vīrs atrada un sajuta savus piesārņojumus, kas rada slimību.
strādāja ar tiem un pat kādu rītu slimnīcā man paziņoja:
“Santa, es pamodos ar sajūtu, ka es esmu vesels!”
bija noritējusi pati operācija, pagājis laiks pēc operācijas un bija pienākusi tā diena, kad jāsatiek ķirurgs, lai dzirdētu, kādas tad būs ārsta norādes un jaunās instrukcijas. atgādināšu, ka tikām gatavoti ļaunākajam – ziņai, ka audzējs būs ļaundabīgs.
ienākot ķirurga kabinetā, jūtams satraukums un kapa klusums.
mēs jau gaidam jaunās instrukcijas.
dakteris skatās uz mums un saka: “es nezinu, ko es tur izoperēju, bet tas nebija tas, ko es tur datortomogrāfijā saskatīju un, ko es grasījos izoperēt. man ir vajadzīgs laiks, lai pētītu un daudz lasītu, jo tur bija izaugums, kas bija griežams un tam vajadzēja būt vēzim, bet analīzes neko tamlīdzīgu neuzrādīja.”
to pateicis, ārsts skatās uz mums, kā reaģēsim.
klusums.
mans vīrs ieskatās ķirurgam acīs un jautā: “tad es esmu tas 0.1%?”
ķirurgs: “jā! brauciet mājās un dzeriet šampanieti! ar tevi tiksimies biežāk, jo tu būsi mūsu uzraudzības lokā”
mīkla paliek neuzminēta, vai tur bija vēzis vai tomēr, četri gudri profesori, ne tā paskatījās uz to, ko uzrādīja izmeklējumi. tomēr, mēs no slimnīcas aizbraucām kā piedzīvojuši Ziemassvētku brīnumu!
vēlāk, pārdomājot notikušo, prasīju vīram, kādi ir viņa ieguvumi no šīs situācijas un pretī saņēmu atbildi:
“man vairs nav bail no nāves un es ticu saviem spēkiem, ar kuriem
es spēju mainīt savu pasauli, jo galvenais ir nogalināt savas bailes,
tad robežas vairs nepastāv!”
kopumā mēs jūtamies kā ieguvēji! ieguvums ir jauni, veselīgi paradumi, kurus papildinam katru dienu. eksperimentējam ar jaunām metodēm, kā panākt, lai ķermenis un kopējā labsajūta pieaug.
bez tam, tagad mēs esam jau divi “slimie”, kas ir 0.1% brīnumaino gadījumu, piedevām vēl, laulāts pāris.
noslēdzot savu stāstu
varu padalīties ar saviem secinājumiem par to, kāpēc cilvēki slimo.
dvēselei nepatīk smagumi, tā spēj pavilkt daudz, jo reizē ar smagumu nešanu, tā mācās. tomēr, kad cilvēks paņem par daudz, tad ķermenis sabrūk. ir būtiski pieņemt savu slimību kā signālu, mainīt savu pasaules uzskatu un pateikties tai. jo slimība ir kā instruments, kas palīdz cilvēkam paskatīties citos virzienos. virzieni var būt citi cilvēki un viņu viedokļi, grāmatas vai laiks, kurā ir iespēja saklausīt savu iekšējo balsi. svētība ir tad, ja cilvēks to apjauš. tad viņa uzmanība un enerģija tiek vērsta uz šo, jaunās pasaules izzināšanas pusi. diemžēl, pārsvarā cilvēki, baiļu mākti, iekrīt citās lamatās, kurās ir bailes un stress, kas tikai paspilgtina graujošās emocijas. smagākā artilērija ir medikamenti, kuri novērš sekas, taču tie neatrisina cēloņus! atceries, ka visā dzīvē pastāv cēloņu un seku likums.
teica meitene ar putniem
jau sen biju domājusi par to, ka savu turpmāko profesionālo dzīvi vēlos saistīt, strādājot ar cilvēkiem, kuri saskaras ar šādām krīzēm, ar situācijām, kad negaidīti jāpārvērtē sava dzīve, vērtības un attieksme pret to. un šis piedzīvojums bija man kā apliecinājums, ka esmu uz pareizā ceļa.
Σχόλια