cilvēki vienmēr brīnījās un jūsmoja par Dieva spējām - paredzēt nākotni, pašiem izārstēt sevi un ietekmēt notikumus savā dzīvē.
Dievam patika cilvēki, viņš jutās labi kopā ar tiem un iedeva viņiem savas Dievišķās spējas.
cilvēki sāka izmantot savas jauniegūtās spējas, sāka lielīties viens ar otru, bet lai pierādītu savu pārākumu sāka radīt dažādas lietas, kuras varēja iegūt savā īpašumā, tādējādi, izrādot savu varenību un pārākumu pār citiem cilvēkiem. tie sāka būvēt varenas pilsētas, kas mainīja apkārtējo vidi, iznīcinot dabu tai apkārt.
Dievam tas sāka nepatikt un tas staigāja pa pasauli nomākts.
pa ceļam satikot Velnu, Velns prasa: “Dievs! kas tev kaiš? ko staigā tāds noskumis?”
Dievs izstāstīja savu bēdu, ka gribējis kā labāk un devis cilvēkiem savas Dievišķās spējas, bet cilvēki šīs spējas sāk izmantot, lai būtu pārāki viens pret otru.
Dievs ir nolēmis cilvēkiem atņemt šīs spējas, bet nezina, kur lai tās paslēpj?
Dievs saprot, ka cilvēki pratīs uztaisīt kārtējo ierīci, lai tās atrastu, lai arī cik dziļi viņš tās paslēps.
Velns nosmīnēja un teica: “paslēp tās spējas viņos pašos, tur viņi nekad tās nemeklēs!”
Dievs pasmaidīja un pateicās Velnam par šo domu un tā arī izdarīja!
atņēma cilvēkiem šīs spējas un paslēpa tās viņos pašos.
šī pasaka, bez man zināma autora, māca, ka mēs spējam daudz vairāk, nekā mēs zinām vai spējam iedomāties.
ka visas atbildes ir mūsos pašos.
mēs spējam ietekmēt notikumus sev apkārt, mēs spējam būt dziednieki paši sev un mums iespējams ir viss.
mēs esam daļiņa Dieva.
Comentarii