Finķiks ir manis radīts termins, kurš radās vakara sarunās pie tējas, kopā ar draugiem, kur mēs mēdzām runāt par to, kā mēs katrs uztveram šo pasauli. ko esam izlasījuši, ko pieredzējuši.
sarunu laikā daudz zīmējām, jo tas palīdzēja labāk izstāstīt savu domu, kura ir citādāka, nekā mēs esam pieraduši skatīties uz šo pasauli.
mēs zīmējām Visumu, Kosmosu, Apziņu, Dievu. tā, kā mēs bijām saskārušies ar to.
tas nav saredzams, bet to var sajust. bet uzzīmēt sajūtas, tas ir liels izaicinājums.
mēs ķīvējāmies un rīvējāmies, lai pamatotu kāpēc, mēs katrs domājam tieši tā.
jo tā informācija, ar kuru mums nācās saskarties bija kaut kas jauns un mistsiks, ko nevar pierādīt, bet mēs visi, spēcīgi jutām, ka tajā kaut kas ir.
es un daži, mani tuvākie draugi, mēs ticam Dvēselei, kura ir nemirstīga.
tās uzdevums ir nākt uz šīs zemes, lai pieredzētu un mācītos no savām pieredzēm.
Dvēseles avots ir lielā Apziņa, kurā ir uzkrātas visas mūsu pieredzes, šajā materiālajā pasaulē, kas strādā kā algoritms tam, kā mēs piedzīvojam savu esošo dzīvi tagad.
Finķiks ir tāds cilvēks, kurš apzinās, ka tam ir Dvēsele, kura nāk uz šīs zemes, lai pieredzētu. Finķiks apzinās, ka ir nemirstīgs, ka tam ir sirds balss, kuru ir iespējams labāk saklausīt, kad ir nokārtoti dzīves eksāmeni, dēļ kuriem tas šeit ir ieradies.
Finķiks apzinās, ka aiz viņa stāv Gars, kuru var sajust kā lielu spēku, kuru varētu uzzīmēt kā sienu, kura rada drošības sajūtu.
Comments