acīmredzot, esmu sasniegusi to attīstības un brieduma līmeni savā dzīvē, kad esmu gatava līst laukā un runāt par lietām, kuras ir svarīgas man, manā dzīvē un, man ir aizdomas, ka tās var būt noderīgas arī tev.
īsumā par mani. esmu pilsētas meitene, kura dzimusi Rīgā, ar dziļām saknēm Madonas novadā. ar iekšām jūtu, ka apkārt notiekošais man norāda ceļu atpakaļ pie savām saknēm. man patīk dzīve laukos un mūsu ģimenes aktivitātēm vari sekot šajā profilā dzivelaukos.lv
mans lielākais dzīves izaicinājums ir uzstādītā diagnoze - multiplā, jeb izkaisītā skleroze (MS), kopš 2006.gada. tad man bija tikai 19 gadi. pasaulē ar šo slimību slimo, aptuveni 1,2 miljoni iedzīvotāju, Latvijā tie ir aptuveni 2000 cilvēku
tas bija milzīgs trieciens manā, jaunas meitenes, dzīvē.
jo vairāk informācijas es ieguvu par MS, jo lielākas traumas es ieguvu no tās. komplektā nāca arī bailes. jau 19 gados man likās, ka mana dzīve ir beigusies.
līdzīgas sajūtas man bija arī divpadsmit gados, kad braucot ar skrituļslidām izsitu abus priekšējos zobus, bet stāsts nebūs par to.
neārstējama autoimunā saslimšana, kad organisms pats sev uzbrūk. neviens nezina, kādi ir šīs slimības cēloņi un kā to izārstēt. lielākoties ir tikai šausmu stāsti par invaliditāti, kad tiek zaudēta redze, iestājās paralīze un, jo tālāk, jo trakāk.
ārsti mani jau pierakstīja rindā pēc zālēm, kuras atbalsta valsts.
tad nu es gāju uz aptieku un, kā tagad atceros, kāds man bija šoks, kad ieraudzīju cik šīs zāles maksā!!! viens iepakojums injekciju, vienam mēnesim - viens tūkstotis latu! tā kā man receptē izrakstīja zāles trijiem mēnešiem, tad es izgāju no aptiekas ar zālēm par trijiem tūkstošiem latu. es tādu naudu dzīvē nebiju redzējusi, tāpēc, uz mirkli man likās, ka esmu ļoti svarīga un vēl valsts man sponsorē tik dārgas zāles!
es liku lielas cerības uz tām, jo biju pamatīgi nobijusies. mans pirmais zāļu lietošanas periods bija divi gadi. zāles sāku lietot 2007. gada sākumā un, jau ar nepacietību, gaidīju 2009. gada sākumu, kad man bija paredzēta magnētiskā rezonanse, pēc kuras novērtēs manu veselības stāvokli, pēc perioda, kad būšu lietojusi savas brīnumainās, dārgās zāles.
tā, es sakostiem zobiem, mācījos pati sev špricēt zāļu injekcijas.
ērtībai, zāļu ražotājs bija izveidojis automātiskās špricu pistoles, kurās varēja ievietot šprici ar zālēm, pielikt tās pie stratēģiski svarīgajām ķermeņa zonām, piespiest pogu un mans organisms saņēma savu devu, kas deva man cerību skaistai dzīvei. zāles bija nepieciešams špricēt, katru trešo dienu. tad nu es tā arī dzīvoju, pieņemot šos spēles noteikumus. divas dienas gāju uz priekšu, bet katru trešo dienu, paņemot to briesmīgo, gaiši zilo, plastmasas šprices pistoli, aizgāju trīs dienas atpakaļ. šie divdesmit četri mēneši bija psiholoģiski grūti.
savās divās dienās, kad zāles stāvēja ledusskapja dziļākajā stūrī, es daudz interesējos par šo slimību. man bija cerības atrast kaut ko, kas mani glābs. meklēju informāciju par veselīgu dzīvesveidu. ko tas nozīmē - būt veselam!
tā kā, tas bija pirms desmit gadiem, tad informācijas bija tik, cik tās bija. nevar salīdzināt ar šodien, pieejamo informāciju un tās kvalitāti gan internetā, gan izdotajās grāmatās.
pirmais, ar ko es sāku, bija uzturs un veselīgs ēšanas režīms.
jau pirmais rādītājs, ka man bija uztura problēmas, bija mans liekais svars.
sīkāk par to, kā es trīs mēnešu laikā pazaudēju trīsdesmit piecus kilogramus sava liekā svara,
noteikti varēsi izlasīt.
2006. - 2008. gads, aptuveni šajā laikā es svēru deviņdesmit četrus kilogramus. jā, diezgan šausmīgi. man patika un, vēl aizvien, patīk garšīgi paēst.
es mācījos ēst savādāk, izvēloties pārtiku, kura ir uzturvielām bagātāka un nav tik trekna. izvēlējos, sautētus vai vārītus, ēdiena pagatavošanas veidus. atteicos no sāls, lietojot dabīgās garšvielas.
es atradu sev tīkamu diētu un pazaudēju visu savu lieko svaru. man par labu bija mans vecums, kad vielmaiņa srādā kā zirgs un āda skaisti atgūst nepieciešamās aprises, neatstājot nekādus redzamus defektus. viss šis process attīstīja manu personību. mainīt savas ikdienas ēšanas paradumus, nozīmē iemācīties to, par ko nestāsta vecvecāki vai vecāki (es to nevaru apgalvot par visiem, bet tie noteikti nebija manējie, kuriem garšoja labi paēst un tiem bija izstrādājušies savi ēšanas paradumi jau vairāku gadu desmitu garumā). atrast jaunas receptes, pamanīt produktus, kuriem iepriekš nepievērsu uzmanību vai nemaz nezināju, ka tādi vispār eksistē.
tā es nodzīvoju savus divdesmit četrus mēnešus, izzinot veselīgā dzīvesveida principus, mācoties jaunus paradumus, garšas un receptes, un meklējot cēloņus savai saslimšanai.
lai arī lietoju zāles, šajā periodā bija dienas, kad es jutu, ka man ir veselības problēmas un dienas, kad man bija jālieto dārgās “burvju zāles” es jutos reāli slima. jutos nolemta tās mazās adatas priekšā.
es nespēju pieņemt šo apzīmējumu - slima.
tā pagāja mans, “burvju zāļu” lietošanas periods - divi gadi.
2009. gada pavasaris, bija pienākusi mana rindas kārta magnētiskajai rezonansei, kuras izmeklējumi, tiek atspoguļoti milzīgās fotogrāfijās (kā es tās mēdzu saukt, šodien jau viss ir digitalizēts un diskā ierakstīts), kuras atspoguļo ārstiem manu veselības stāvokli. kā tagad atceros, ka gaiļezera slimnīcā, rindā uz magnētisko rezonansi, es caurlūkoju, pirms diviem gadiem uzņemtās forogrāfijas un meklēju savus "caurumus", galvas un muguras smadzenēs. skatījos un brīnījos savās fotogrāfijās, no kā tie mazie baltie pleķīši rodas un kur tiem ir tāds spēks un vara mani tā ietekmēt?!
jaunas magnētiskās rezonanses fotogrāfijas ir manās rokās un es, satraukuma pilna, dodos pie savā neirologa. sēžu rindā un sirds satraukumā trīc, jo es tik ilgi gaidīju šo brīdi, kad beigsies divi gadi, kuru laikā, es tik daudz jauna iemācījos. par veselīgas ēšanas paradumiem, par pozitīvo domāšanu, par daudzām pasaulīgām lietām. es izvirzīju sev mērķi, 2009. gada septembrī atkal uzsākt studijas, turpināt atbildīgi izturēties pret sevi un aizmirst par sev uzlikto zīmogu - slima ar multiplo sklerozi.
man par apbēdinājumu, neirologs, paņemot manas fotogrāfjas un paverot tās pret gaismu, paskatījās un teica: “tipisks gadījums. aizejiet, māsiņa jums izrakstīs recepti!"
arī tajā brīdī es sabruku, jo nebiju gaidījusi dzirdam ko tādu. vaicāju neirologam, vai tiešām, divu gadu laikā situācija nav uzlabojusies? es taču jūtos labi! man ir uzlabojusies veselība un dažas sliktas dienas šajā laika periodā man neliek sevi saukt par slimu un ikdienā lietot zāles, kuras ar vienu roku dod, bet ar otru atņem.
mana pārliecība - zāles, no vienas puses tev dod, bet no otras puses tev atņem kaut ko, tādejādi kaitējot veselībai.
iekšējā balss saka, ka es pati esmu vainīga pie tā, ka esmu saslimusi un man pašai ir jāatšķetina savs mezglu kamols, lai atkal būtu vesela. neprasiet man, no kurienes man tāda pārliecība, viņa vienkārši tāda man ir.
atbalstu savai pārliecībai vai diskusiju par to es nesaņēmu. diezgan automātiskām darbībām (daudz nedomājot jeb neapzināti), aizgāju pēc receptes un uz aptieku pēc zālēm.
sākās laiks, kad mana iekšējā balss sāka runāt skaļāk! nopietni!
manā galvā parādījās domas, kas mani mudināja turpināt savu veselīgo dzīvesveidu un atteikties no zālēm, jo kā jau es minēju augstāk, ka divas dienas es gāju uz priekšu, bet dienā, kad bija nepieciešams špricēt “burvju zāles” mani aiznesa trīs dienas atpakaļ. tās man atgādināja, ka man ir uzlikts zīmogs - slima, lai gan jutos labi. šajās dienās es nedzīvoju savu dzīvi un tas man traucēja attīstīties.
centos meklēt atbalstu pie savas mammas un vecmammas, kurām, izskatījās, ka ir vairāk bail par mani, nekā man pašai un atbalstu par atteikšanos no zālēm es nesaņēmu. atceros kā tagad, kā es skatījos uz to šļirci, kurai jau mentāli biju pateikusi ar Dievu! un es nespēju sevi piespiest tās lietot. tā, kādu laiku, man bija ļoti vērtīgs ledusskapis, kura saturs bija trīs tūkstošus latu vērts. man bija vajadzīgs laiks, lai es tās zālēs varētu izmest pa visam no savas dzīves.
es noslēdzu ar sevi vienošanos - es esmu vesela un uz pareizā ceļa
es nelietoju zāles, iestājos augstskolā, pirmajā kursā un sajūta bija tāda, it kā esmu iesēdusies reaktīvajā lidmašīnā, kura mani strauji veda uz augšu.
es pieņemu, ka tas man bija kā bonuss, jo es pieņēmu lēmumu un noslēdzu vienošanos ar sevi, tāpēc mana dzīve strauji mainījās. es uzsāku studijas uzņēmējdarbībā, kāpu pa karjeras kāpnēm, turpināju izzināt veselīgā dzīvesveida aktualitātes un meklēju atbildes uz saviem jautājumiem. jo, kurš meklē, tas atrod.
mans šī brīža statuss
nelietoju zāles jau desmit gadus. turpinu uzdot jautājumus un meklēt atbildes uz tiem. eksperimentēju ar sevi. pārbaudu caur sevi, kas ir veģetārietis, kas ir vegāns, kas svaigēdājs. visa šī pieredze man ir devusi iespējas norūdīt savu raksturu. saprast, kādas izmaiņas notiek manā galvā, organismā un kā mainās mana pašsajūta.
es piederu pie tās, mazās cilvēku grupas, kura uzskata, ka diagnozes ir sabiedrības radītas, bet ja cilvēks slimo, tad atbildes ir jāmeklē kaut kur dziļākās, savas dvēseles dzīlēs. metodes ir vairākas un līdz tām jāizaug, lai tās ieraudzītu.
nesen, savam ģimenes ārstam teicu: "es esmu laimīga, ka saskāros ar šo diagnozi, jo tā man tik daudz ko ir devusi!"